Latviešu: Pirmā uguns ir kārts, jeb pūdele. Šai ugunij katrā Latvijas nostūrī var būt savs nosaukums. Uguni ceļ kārtī saimes vīrieši. Varam saskatīt līdzības ar saimes vīriešiem – uguns novietojuma forma ir uz augšu. Sava vīrišķā esība ir jātur stingri uz augšu un to pavada arī vīrišķa zīme skujiņa. Pūdeli aizdedzināja (aizšāva) ar degošām bultām. Tās ir stiprās vīriešu emocijas ar kurām aizdedzina kārtī uzlikto uguni. Ne velti mūsdienās ir saglabājies vārds nopūdelēja, laikam jau tāpēc ka gadījās arī uguns bultas aizšaut garām. Mūsu senči pūdeli lika ar norādi, ka mājā ciemos tiek gaidīti visi Jāņabērni. Tikai divos gadījumos nekāra pūdeli – ja mājās bija līķis vai ir izjukusi ģimene. Pūdeli lika ar domu, ka Jāņabērni dziedādami un priecādamies nes mājai, sētai svētību un pozitīvu enerģiju. Mājas saimnieki cienāja Jāņabērnus, visiem bija prieks, dalījās ar dāsnumu. Pūdele bija kā aicinājums, mēs jūs pacienāsim un jūs mums atstāsiet pozitīvo enerģiju. Tā varētu šim laikam atbilstoši komercializēti izteikties.